Foto asortiments

Nolēmu ievietot foto variāciju par tēmu Taizeme. Komentāri, mauprāt, lieki :)

Fragmenti (turpin.)

Uniformas.

Taizemē uniformai, šķiet, ir īpaša nozīme. Latvijā pret 'uniformēšanos' iestājamies gan skolā, darbavietā - praktiski visur, kur varam. Ir saprotams, ka vienāds apģērbs liedz mums izpausties, un simbolizē individuālisma zudumu par labu uniformai, šķietami vadāmai cilvēku masai. Šo apsvērumu dēļ arī man, pirmo reizi ievērojot lielo uniformās ģērbto cilvēku skaitu Bangkokas ielās, sažņaudzās dūša. Bet tagad, pēc kāda laiciņa un vairākām lekcijām, kurās par to diskutēts, mana attieksme mazliet mainījusies. Taizemē sabiedrībā eksistē slāņi, un ir svarīgi, lai katram būtu sava vieta. Tādējādi tradicionāli satiekot kādu citu pirmā lieta, kas jānoskaidro, ir - kurš augstākā sociālā pakāpē. Tad attiecīgi no tā izriet sarunas un attiecību raksturs. Parasti to nosaka vecums. Taizemē līdz ar to visus cilvēkus varētu salikt rindā pēc sociālās vietas, kurai pašā priekšgalā būtu, protams, karalis.

Šādā gaismā uniforma parāda, ka Tu piederi kaut kādam augstākam (virs 'street level') sabiedrības slānim. Visu normālo un prestižo vidusskolu, skolu un universitāšu skolēni un studenti valkā uniformas. Tātad, ja Tu esi jaunietis zem 20 un esi manāms darba dienā pirms 12tiem bez uniformas, principā ir skaidrs, ka Tu nekas neesi. Nu labi, varbūt ne nekas, bet ir skaidrs, kur Tava vieta ir. Interesanti, ka pasniedzējiem uniformu nav.

Modernisms

Šodien atkal biju vienā lielveikalā (Central World), un principā konstatēju, ka tik lielos veikalos mūžā vēl neesmu bijis. Mazo veikalu daudzums un dažādība tajos šķiet neaptverama. Vai tiešām pasaulē ir tik daudz zīmolu? Acīmredzot.

Bangkoka attīstās praktiski acu priekšā. Pašlaik ir izbūvētas divas skytrain un viena metro līnijas. Bet tas ir tikai šī apjomīga projekta pats sākums. Projektētās līnijas aptvers visu Bangkoku un tīkls izskatīsies līdzigi Ņujorkai un Londonai. Šī pilsēta patiesi ir spējīga sasniegt abu iepriekšminēto pilsētu attīstības līmeni, un es nešaubos, ka drīzumā sasniegs.

Tikai šīs pilsētas izpratne par modernismu, šķiet, atšķiras no, teiksim, RietumEiropas. Tāda sajūta, ka Rietumi reiz sapņoja (utopiski) par pilsētām ar daudzstāvu ielām, tiltiem, gaisa vilcieniem, lidojošiem taksometriem utt. (5. elements?), bet tad modernisma interpretējums mainījās. Šodien ar modernu pilsētu mēs saprotam zaļu, cilvēkam draudzīgu, patīkamu, ērtu un brīvu pilsētu. Tur pretī Bangkoka, šķiet, palikusi tajā pašā ilūzijā par utopisko superUrbāno pilsētu. Skytrain, protams, ir lieliski ērts, jo ne tikai atļauj lietot mobilo telefonu un redzēt pilsētu mazliet no augšas, bet arī nebiedē ar iegrūšanu kā metro (šis faktors, kā dzirdēju, bija svarīgs vietējiem, kuri lielā mērā baidoties lietot pazemes transportu). Bet līdz ar otrā līmeņa parādīšanos, arī lielveikali ir izveidojuši plazas tieši skytrain līmenī, tādejādi atstājot ielas līmeni ... ielas cilvēkiem. Turīgākie pilsoņi kaut vai tikai simboliski atrodas virs "parastajiem", bet arī tīri vizuāli otrais līmenis ir patīkamāks, klusāks un mazliet mazāk piesārņots. Ko gan tas izdara ar pilsētu? Tā noslāņojas, radot nevajadzīgu spriedzi starp šiem līmeņiem. To gan atstāsim pilsētplānotāju ziņā ;)

Protams, šis domu gājiens ir tīri asociatīvs, kas radās pēc tam, kad pieķēru sevi pie domas, ka šī divlīmeņu pilsēta ir kaut kas, par ko biju domājis pirms redzēju Bangkoku. Man tā šķita pat laba ideja, kura ar laiku palika rūgtāka, apzinoties, ka šāds urbāns glamūrs varētu būt pārāk dārgs sabiedrībai..

Fragmenti

Mans istabas biedrs (korejietis) runā pa telefonu ar savu badiju (buddy - lokālais students, kas palīdz adaptēties) par došanos uz klubu: "what? oh ID and password? ok I dont have the password" izrādās runa bija par ID vai pasi...

Šodien mani atkal intervēja (pirmā reize bija pie tempļa, kurā guļošās budas statuja), šoreiz nevis vidusskolēni, bet studenti un nevis par "what you like food in Thailand" bet par "how do people view homosexuality in your country". Lūk.

Viens profesors šodien visiem ieteica aiziet pie plaukstas zīlētājas, un pat izstāstīja, ka nevajag viņai neko teikt, tikai paprasīt, lai izstāsta mūsu pagātni. Mēdzot būt ļoti akurāti. Viņš noslēdza ar "I'm trying not to believe this".

Konstatēju, ka praktiski katru dienu ēdu kaut ko citu. Un viss šķiet diezgan labs.

Notikumi un pārdomas

Kāda ir dzīve Bangkokā pēc vairāk kā nedēļas? Īsā atbilde - normāla. Garā atbilde -

Notikumi.
Šodien satiku Andrew, NYU studentu, ar kuru iepazinos Londonā, strādājot pie viena grupas projekta Menedžmenta priekšmetā. Viņš vasaru pavadījis strādājot HongKongā un tagad atpūšas Bangkokā. Iepazīstināja ar savām Taizemiešu paziņām, kuras mācās Thammasat universitātē, kas ir konkurente Chulalongkorn universitātei; abas esot vienlīdz augsta līmeņa, bet mūsējā konservatīvāka, jo to dibinājis karalis Chulalongkorn, bet Thammasat dibinājusi "tauta". Lai nu kā, jauki parunājāmies pie pusdienām, uzzināju šo to vēl par Taizemiešiem. Piemēram, kad paēdām, tad izdalījām summu un katrs samaksāja savu, tad atcerējos, ka grāmatelē, ko lasīju par vietejo kultūru teikts, ka tā Taizemieši nekad nedarot - ka viens vienmēr samaksā visu, tad citrreiz cits utt. Acīmredzot tā grāmata ir jāizmet no apziņas. Pieņemu, ka tas atkarīgs no sabiedrības, bet viens ir skaidrs - jaunie cilvēki ir ļoti "modernizējušies" (rietumnieciskojušies). Bet pēc tikšanās bija ļoti laba sajūta, ka varbūt viss šis trakums pa pasauli ir to vērts - ja es varu aizlidot kautkur citā pasaules malā un satikt kādu, ko pazīstu, caur ko iepazīties ar vēl kādiem citiem cilvēkiem - es domāju kaut kādā mērā tas ir sasniegums. Vismaz gribētos tā cerēt. Katrā ziņā 5min laimes ir tā vērts :)

Biju uz veikaliem, tirgiem utt. un konstatēju, ka Taizemes lētums sāk pārvērsties par mītu. Jā, velarvien te var nopirkt nelielu (un tādas ir visas) porciju ēdiena par 50Baht (=70sant), bet pārsvarā jau jāēd par divreiz vairāk. Tas vienalga ir lēti, un arī dzīvošana ir lēta, bet pamazām sadārdzinās, kā var noprast. Ar drēbēm ir tā, ka pašlaik redzu divas galējības - rietumu brendi, kas maksā tāpat kā rietumos (pat Zara un Calvin Klein, tad jau, protams, pie Armani nemaz negāju), un tad ir otrs gals, kas ir lētas tirugus drēbes. Pēc skata tādas, kādas Rīgā, tirgū.

Pārdomas.
Te mēs arī nokļūstam pie pārdomām. Konstatēju, ka ir izpalicis "wow" faktors. Pilsēta kā pilsēta, nav tā, ka kautkas būtu pārsteidzoši nepatīkams vai patīkams. Naktī pa logu izskatās mazliet pēc Ņujorkas (kuras, jā, atzīstos, ļoti pietrūkst), dienā ir it kā neparasti karsts un ir daudz transporta, cilvēku, ēdienu utt., bet tas viss šķiet normāli. Varbūt ceļots jau ir pietiekami daudz, bet varbūt (un tas man liekas drīzāk) Bangkoka attīstās tik strauji, ka ir praktiski kļuvusi par vienu no lielajām starptautiskajām pilsētām, kuras visas līdzinās viena otrai. Zinot to, ir vēlme redzēt Taizemi ārpus Bangkokas, ko izdarīt man arī būs iespēja. Jau nākamnedeļ dosimies nelielā divu dienu ekskursijā ārpus Bangkokas. Esmu arī paņēmis kursu par Taizemes lauku attīstību un atšķirībām no pilsētas. Šī kursa ietvaros arī kaut kur izbrauksim paskatīties. Ceru, ka tad radīsies iespaids par to, kā dzīvo teju puse Taizemes iedzīvotāju.

Tas tā īsumā arī viss.

Mātes diena

Taizemē Mātes diena ir ne tikai svētki ģimenē, bet arī svētki karaļvalstij kopumā, jo tiek svinēta arī Karalienes dzimšanas diena. Atradām un dzirdējām šur un tur, ka būšot kautkādi pasākumi / uguņošana pie Grand Palace, un devāmies tur. Trāpījām tieši laikā uz noslēgumu kautkādam svinīgam pasākumam laukumā un uz svecīšu iedegšanu.







Visam sekoja kopīga dziedāšana/ runāšana/ saukšana. Izklausījās pēc himnas, kam sekotu laba vēlējumi karalienei. Uz mums gan viens vecāks kungs ilgi skatījās ar fiksētu skatienu... laikam nepatika atkailinātie pleci meitenēm un vienam džekam, bet, kā jau Thai, viņš neko neteica un pēc laika aizgriezās. Uguņošanas nebija, bet ugunis uz ielām sadegtas bija gan!





Karaliskā ģimene vispār te tiek turēta augstā godā, un viņu attēli ir visur - uz (un iekš) lielveikaliem, uz ielu stūriem, valsts iestādēm, hoteļiem - praktiski visur un lielā blīvumā. (Gandrīz kā Starbucks Manhetenā :P ). Jau grāmatās pirms ierašanās lasīju, ka karalisko ģimeni nedrīkst negatīvā kontekstā pieminēt (pareizāk sakot tas nav aizliegts, bet sabiedrība viņus tā mīl, ka tevi uzskatīs par nekulturālu, aizvainojošu un rupju). Tāpēc arī jābūt pieklājīgi ģērbtiem, ja dodamies tempļos, pilīs utt. Bet kā šī mīlestība ir panākta, es lasīju kādas grāmatas aprakstā - tiekot cenzēti ārā visi raksti, kuros karaliskā ģimene izskatītos neveikli vai neglīti, tādējādi it kā mākslīgi tiek veidots šis ideālais tēls. Un viņu izskats atmiņā ir iespiedies pat man, šodien, piemēram, es TV uzdūros kanālam, kas visu laiku mierīgas mūzikas pavadījumā rādīja karalienes un citu ģimenes locekļu attēlus. Arī lielveikalā bija milzu izstāde ar rojālām gleznām. Mazliet ir jocīgi un nepierasti, ka tāds personības (-u) kults eksistē. Bet tā arī laikam ir vienīgā lieta, kas vizuāli atgādina par Taizemes nedemokrātisko valdību.

Ikdienā Bangkoka izskatās šādi:

Biudes

Te bus dazas bildites: http://www.zooomr.com/photos/mjukna/

Diena 2

Šodien biju apskatīties uz Universitāti atkal, arī nopirkt sev jostu un šlipsti ar Universitātes simboliku. Uztaisīju bildi, un pirmdien reģistrēšos klasēm. Ārā ir tik karsts, ka neliela pastaiga prasa milzīgu piepūli, un pēc pus dienas tūrismošanas gribas tikai gulēt. Ak jā, un es esmu pārvērties par ūdens filtrējamo un iztvaicejamo mašīnu.
Vakar bijām apskatīt Grand Palace un vakarā pastaigāt pa ielas tirgiem. Jāsaka, ka tas viss ir tā sirreāli pagaidām un ļoti citādi, nekā to varētu iedomāties vai aprakstīt. Mēs bijām grupa ar 6 apmaiņas studentiem, un mums piesējās divi vietējie, kas izgudroja ka būs mūsu gidi un visur norādīja kur iet un ko darīt. Nekāds jau ļaunums no viņiem nav, bet uzmācigi gan. Un tad vēl viņi mūs vislaik gribēja aizvaņģot uz kautkādiem „sexy show” nja. Aizgājām paēst, daži sapirka CD un viens pulksteni, - te pārdod visu, un viss izskatās ļoti viltots. Ar to arī vakars beidzās, jo bāru, ko visi gribeja atrast, kur vienkārši pasēdēt (bez mazģērbtu cilvēku gorīšanās priekšā) tā arī neatradām.
Ēdiens ir labs, ūdens vienmēr pudelēs, līdz ar to pagaidām nekādu vēdera problēmu nav bijis.
Mani dzīvokļa biedri ir interesanti. Es dzīvoju vienā istabā ar Korejieti (Yeng), otrā istabā ir viens Amerikānis (Scott) un viens Francūzis (eem Charly .. Šillii.. un viņš tiek saukts vēl vismaz 2 vārdos) . Francūzis reti kad runā, un kad kaut ko pasaka, neviens īsti nesaprot ko viņš saka. Pēc trešās pārprasīšanas dažreiz nāk apskaidrība, dažreiz vienkārši pieklājīgi jāpasmaida J. Korejietis gan arī runā tā nepārāk labi, bet vismaz pārsvarā viņu var saprast. Vēl vienā dzīvoklī ir vēl Amerikāņi un ir arī divi vācieši - viena meitene, viens džeks (Fabian). Fabian te ir sabijis kādas pāris nedēļas vismaz, tāpēc dažreiz darbojas kā gids. Kad braucam kaut kur vakarā, pārvietojamies ar taksi. Tie maksā maz, bet problēma ir tā, ka viņi cenšas noplēst daudz vairāk, nekā atļauts. Tāpēc katru reizi viņiem jāprasa, vai ieslēgs skaitītāju, un ja negrib, tad jāmeklē citu taksi. Un tā tas var mazliet ievilkties, it sevišķi tūristīgās vietās un naktī. Vienmēr jau ir argumenti „no no, too late” vai „no too much traffic! 300 baht!” (kad īstenībā ar skaitītāju ir ap 100 baht).

Pirmie Iespaidi

Pēc mokošām trīs dienām lidostās un lidmašīnās, beidzot, atrados Bangkokas lidostā. Atšķirībā no Bombejas lidostas Indijā, šī bija paradīze. Indijā mūs burtiski izstūma cauri lidostai, pārskenēja, apzīmogoja utt, iegrūda jaunā lidmašīnā (kas vairs nebija šikais Boeing 777, bet gan vecāka versija) caur Boarding Gate, pie kura rakstīts, ka tas ir lidojums uz HongKongu. Nu bet tur viss tā labi iznāca. Pēc tikšanas cauri imigrācijas rindai, kas šķita nekustīga, izbraucu pa arrivals vārtiem, kur man vajadzēja atrast savu vārdu piekārtotās studentes Kate rokās. Hmm, tikai vārdu tur bija bezgalīga jūra un manējo nemanīja. Bet tad tikai pārsimts metrus uz priekšu ieraudzīju arī savējo. Man paveicās ar Kate, jo viņas ģimene nolēma mani paņemt no lidostas un aizvest uz centru. Pēc nostāvēšanas bezgalīgi garos sastrēgumos tiku nogādāts Evergreen Apartment, kur arī atrodos un dzīvošu. Dzīvoklis ir paliels, bet mazliet sliktāks nekā bildēs parādīts. Tikko arī ievēroju, ka nav rakstāmgaldu. Ir viens kopējais – domāts ēdamgalds.

Recap on seasons 1 thru 4 // Sezonu 1-4 pārstāsts

Lābdien un esi sveicināts manā pasaulē ! :) Šo blogu izveidoju ar mērķi pierakstīt emocijas un piedzīvojumus Taizemē, uz kuru, ja vēl neesmu teicis, pasaku tagad, braucu rīt. Pagaidām man ir problēma izdomāt, kādā valodā rakstīt, un ja nebūs slinkums, rakstīšu divās. Vai arī pārmaiņus vienā un otrā.. Tā, nu pagaidām viss - tiekamies jau Taizemē! Ak jā, pārstāsts par iepriekšējām vietām pasaulē - pirmie trīs semestri universitātē notika Ņujorkā, ceturtais Londonā unnn nākamais, piektais, - Bangkokā, Taizemē. Turieties, kas vēl sekos! ;)


Hello and welcome to my world! I made this blog to be able to note emotions and record my adventures in Thailand, where (if this is new to you) I will be spending the next semester as an exchange student. And I am leaving... tomorrow! As of now I'm having trouble deciding which language to write this in, and if I'm not lazy, I'll do both. Or I might alternate them. OK that's it for now, I shall meet you in Thailand! Oh, wait the recap - so after graduating high school in Latvia, I spent my first three semesters in New York, then one semester just now in London, and now I'm going to Bangkok! Brace yourselves as to what's coming next! ;)