Fragmenti (turpin.)

Uniformas.

Taizemē uniformai, šķiet, ir īpaša nozīme. Latvijā pret 'uniformēšanos' iestājamies gan skolā, darbavietā - praktiski visur, kur varam. Ir saprotams, ka vienāds apģērbs liedz mums izpausties, un simbolizē individuālisma zudumu par labu uniformai, šķietami vadāmai cilvēku masai. Šo apsvērumu dēļ arī man, pirmo reizi ievērojot lielo uniformās ģērbto cilvēku skaitu Bangkokas ielās, sažņaudzās dūša. Bet tagad, pēc kāda laiciņa un vairākām lekcijām, kurās par to diskutēts, mana attieksme mazliet mainījusies. Taizemē sabiedrībā eksistē slāņi, un ir svarīgi, lai katram būtu sava vieta. Tādējādi tradicionāli satiekot kādu citu pirmā lieta, kas jānoskaidro, ir - kurš augstākā sociālā pakāpē. Tad attiecīgi no tā izriet sarunas un attiecību raksturs. Parasti to nosaka vecums. Taizemē līdz ar to visus cilvēkus varētu salikt rindā pēc sociālās vietas, kurai pašā priekšgalā būtu, protams, karalis.

Šādā gaismā uniforma parāda, ka Tu piederi kaut kādam augstākam (virs 'street level') sabiedrības slānim. Visu normālo un prestižo vidusskolu, skolu un universitāšu skolēni un studenti valkā uniformas. Tātad, ja Tu esi jaunietis zem 20 un esi manāms darba dienā pirms 12tiem bez uniformas, principā ir skaidrs, ka Tu nekas neesi. Nu labi, varbūt ne nekas, bet ir skaidrs, kur Tava vieta ir. Interesanti, ka pasniedzējiem uniformu nav.

Modernisms

Šodien atkal biju vienā lielveikalā (Central World), un principā konstatēju, ka tik lielos veikalos mūžā vēl neesmu bijis. Mazo veikalu daudzums un dažādība tajos šķiet neaptverama. Vai tiešām pasaulē ir tik daudz zīmolu? Acīmredzot.

Bangkoka attīstās praktiski acu priekšā. Pašlaik ir izbūvētas divas skytrain un viena metro līnijas. Bet tas ir tikai šī apjomīga projekta pats sākums. Projektētās līnijas aptvers visu Bangkoku un tīkls izskatīsies līdzigi Ņujorkai un Londonai. Šī pilsēta patiesi ir spējīga sasniegt abu iepriekšminēto pilsētu attīstības līmeni, un es nešaubos, ka drīzumā sasniegs.

Tikai šīs pilsētas izpratne par modernismu, šķiet, atšķiras no, teiksim, RietumEiropas. Tāda sajūta, ka Rietumi reiz sapņoja (utopiski) par pilsētām ar daudzstāvu ielām, tiltiem, gaisa vilcieniem, lidojošiem taksometriem utt. (5. elements?), bet tad modernisma interpretējums mainījās. Šodien ar modernu pilsētu mēs saprotam zaļu, cilvēkam draudzīgu, patīkamu, ērtu un brīvu pilsētu. Tur pretī Bangkoka, šķiet, palikusi tajā pašā ilūzijā par utopisko superUrbāno pilsētu. Skytrain, protams, ir lieliski ērts, jo ne tikai atļauj lietot mobilo telefonu un redzēt pilsētu mazliet no augšas, bet arī nebiedē ar iegrūšanu kā metro (šis faktors, kā dzirdēju, bija svarīgs vietējiem, kuri lielā mērā baidoties lietot pazemes transportu). Bet līdz ar otrā līmeņa parādīšanos, arī lielveikali ir izveidojuši plazas tieši skytrain līmenī, tādejādi atstājot ielas līmeni ... ielas cilvēkiem. Turīgākie pilsoņi kaut vai tikai simboliski atrodas virs "parastajiem", bet arī tīri vizuāli otrais līmenis ir patīkamāks, klusāks un mazliet mazāk piesārņots. Ko gan tas izdara ar pilsētu? Tā noslāņojas, radot nevajadzīgu spriedzi starp šiem līmeņiem. To gan atstāsim pilsētplānotāju ziņā ;)

Protams, šis domu gājiens ir tīri asociatīvs, kas radās pēc tam, kad pieķēru sevi pie domas, ka šī divlīmeņu pilsēta ir kaut kas, par ko biju domājis pirms redzēju Bangkoku. Man tā šķita pat laba ideja, kura ar laiku palika rūgtāka, apzinoties, ka šāds urbāns glamūrs varētu būt pārāk dārgs sabiedrībai..