Dzīvesritms

Tā, nu jāsāk ar septiņām lietām. Otrkārt, atvainojos par iztrūkumu ierakstu jomā. Piektkārt, varētu gadīties, ka šajā ierakstā būs kādas 'domu spēles' (*izvilktā skolotājas balsī).

Jā, esmu mazliet pārguris pēc nakts mācīšanās, pēc pēdējo divu garo vīkendu pavadīšanas ārpus Bangkokas un vienkārši tāpēc, ka sadzīvot ar visiem te nav tik viegli.

Taizemē, bet ne Bangkokā?
Viss sākās ar vienas meitenes uzrakstu uz manas Facebook wall, kas apmēram pauda sašutumu par to, ka visi mani komentāri ir par Bangkoku, laigan man vaidzētu būt Taizemē. Jā, meitenei sajuka Bangkoka ar Bangladešu, bet nu kuram negadās (mhm, Aiga). Mēģinot izgudrot, kā pēc iespējas pieklājīgāk atbildēt, konstatēju, ka jau vairāki cilvēki Ņujorkā man ieteica pēc iespējas biežāk tik prom no Bangkokas, lai redzētu īsto Taizemi. Un atšķirības ir.

Ja pirmo reizi bijām uz izteikti tūristīgu pludmali (Hua Hin), tad šoreiz devāmies uz ciemu/ mazpilsētu (Kanchanaburi reģionā), kura šķita mazāk tūristīga. Laigan jāatzīst, ka netālu esošais Tīģeru templis un ūdenskritumi ir radījuši biznesa iespējas daudzajiem hoteļiem un hosteļiem. Vienā tādā palikām arī mēs. Tas uzbūvēts purvā, uz pāļiem, radot jocīgi džunglisku sajūtu. Purva klātbūtne visu laiku biedēja ar čūsku, moskītu vai krokodilu tuvību. Patiesībā no pieminētajiem tikai moskīti tur eksistē, turklāt bez-malārijiskie. Mēs ar Michael no piedāvātā izvēlējāmies lētāko istabu, kas maksāja 150Baht ($5) par vienu nakti. Tātad, katram divarpus dolāri. Tiesa, dušā bija tikai aukstais ūdens un ne dvieļu ne segu īsti nebija, bet mēs bez problēmām izdzīvojām. Galu galā mēs tur tikai atlūzām divas naktis. Aukstai dušai arī nav ne vainas, šajā klimatā... Redzējām gan tīģerus, gan pataustījām tos, gan izpeldējāmies ūdenskritumos. Daži vairāk kā citi (lecot no tiem tur, kur var pārlauzt sprandu ...). NU jebkurā gadījumā ūdens bija vēss, kā jau no avotiem, un man pat izdevās pārsalt beigās. Pirmo reizi Taizemē laikam...

Man patīk lielas pilsētas, es nekad negribētu dzīvot kaut kādos miestos. Neskatoties uz troksni (nu kurš gan to pamana), piesārņojumu (nu labi, paklepojam vienu vakaru), un blīvumu (kopā jautrāk!) ir ērti un patīkami būt pilsētā. Patiesībā visi tie trūkumi tikai uzlabo pilsētu, padarot to īpašu. Bet ārpus Bangkokas ir pavisam cita sajūta. Pēkšņi dzīve kļūst par atvaļinājumu, visur daba, vējš (un līdzarto nav tik karsts un nevajag kondicionierus). Dzīves ritms ir daudz lēnāks, cilvēkiem nav kur skriet, nav īsti ko sasniegt, bet ir ok. Galvenais, ka ir ēdiens. (Taizeme ir viena no divām retajām DienvidAustrum āzijas valstīm (otra ir Vjetnama), kuras spēj saražot pietiekamu daudzumu pārtikas pašu patēriņam).

Tā, nu te arī tas viss apraujas, jo es miegu ciet. Apsolu vēl kādu rindu drīz.